Kartupeļu pankūkas

Kraukšķīgas un garšīgas kartupeļu pankūkas ir iecienījuši gan lieli, gan mazi. Pat tie, kas saka, ka viņiem tās negaršo pa kluso apēd kādu pankūku, kamēr neviens neskatās, bet krējuma ūsas viņus nodod.

Kartupeļu pankūku recepte

Kartupeļus sarīvē uz smalkās rīves. Lieko šķidrumu nokāš. Veido neliela izmēra pankūkas. Cep uz sakarsētas pannas no abām pusēm. Ja vēlas uz 1 kg kartupeļu masu pievieno 2 – 3 olas (nav obligāti).

Noderīga informācija un atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem

Kādus kartupeļus vislabāk izmantot?

Vislabākās kartupeļu pankūkas izdosies, ja izmantosiet lielus, miltainus kartupeļus (tikai ne pavisam jaunos). Tie labāk turēsies kopā un būs mazāk sula. Ja nav miltaini kartupeļi var izmantot arī citus, bet nepārdzīvojiet, ja rezultāts nav 100% perfekts. Tā ir kartupeļu, nevis jūsu vaina.

Vai šķidrums jānospiež vai jāatstāj?

Sausāka masa labāk turēsies kopā nekā šķidra, tas ir fakts. Tajā pašā laikā pilnīgi visu šķidrumu nospiest nost nevajag. Atstājiet tikai tik, lai kartupeļu masa labi turētos kopā, bet lieko ielejiet citā bļodā. Ja gatavošanas laikā pēkšņi sapratīsiet, ka masa ir pārāk sausa, pielejiet klāt noglabāto kartupeļu sulu. Ir cilvēki, kas kartupeļu sulu dzer pret kunģa čūlu un aizcietējumiem. To var darīt, bet ar mēru. Nedzeriet vairāk par 50 g kartupeļu sulas vienā reizē.

Rīvet – lielas, mazas skaidiņas vai blenderēt?

Kartupeļu pankūku masu var pagatavot dažādi, bet Latvijā iecienītākā metode ir rīvēt kartupeļus uz smalkās rīves. Šādā veidā skaidiņas ir ļoti mazas un masa labi turas kopā. Ir cilvēki, kas rīvē uz lielās rīves. Skaidiņas tad ir lielas, izskatās eleganti, bet šādas kartupeļu pankūkas ir grūtāk izcept. Ja nepatīk rīvēt vai košļāt pankūku, tad kartupeļus var arī sablenderēt, bet ņemiet vērā, ka, blenderējot pārāk ilgi, kartupeļu masa var palikt par klīsteri.

Cik daudz kartupeļus vajag?

Jo vairāk ēdāju, jo vairāk kartupeļi nepieciešami. No 1 kg kartupeļu sanāk aptuveni 4 glāzes rīvētu kartupeļu. Šāds masas daudzums būs pietiekams, lai pabarotu 4 – 5 cilvēku ģimeni.

Kādēļ kartupeļi paliek melni?

Mizoti un arī rīvēti kartupeļi oksidējas un ātri paliek tumši. Kartupeļi no tā sliktāki nepaliek, bet skats nav sevišķi labs, tādēļ cepiet kartupeļu pankūkas uzreiz pēc rīvēšanas. Ja gribat oksidācijas procesu attālināt, pievienojiet kartupeļu masai nedaudz karstu pienu.

Vai nepieciešams pievienot olas?
Šis ir gaumes jautājums. Olas kalpo kā saistviela un, pievienojot olas, kartupeļu pankūkas vēl labāk turas kopā, bet tas nav obligāti. Ja rīvējat kartupeļus uz resnās rīves, tad iegūsiet matainās kartupeļu pankūkas (iecienītas Zviedrijā). Cepot šādas pankūkas, cepiet uz mazākas temperatūras un ilgāk, jo pretējā gadījumā skaidiņas paliks brūnas, bet nebūs vēl pietiekami izcepušās.
Ar ko ēst kartupeļu pankūkas?
Ar dakšu vai karoti. Ja nopietni, visgaršīgākās tās ir ar skābo krējumu un sāli, bet gardēžiem ir iespēja papildināt tās ar visdažādākajām piedevām. Rīgas kafejnīcās kartupeļu pankūkas tiek pasniegtas ar mazsālītu lasi vai brūklēņu ievārījumu. Eksperimentējiet un atklājiet savas garšas nianses.
Kā pareizi cept?
Pannai ir jābūt sakarsētai, eļļaii ļoti karstai. Kartupeļu pankūkas parasti cep lielā eļļas daudzumā, bet saprāta robežās. Ja pēc izcepšanas pankūkas ir par maz, pirms likšanas uz šķīvja nosusiniet tās no abām pusēm uz papīra dvieļa. Lai susināšana nebūtu jāatkārto nākamajā reizē izmantojiet nedaudz mazāk eļļu.
Soho novēl Jums labu apetīti. Lai izdodas.

Jautājumi vīrietim, ko var arī neuzdot

Ja vīrietis klusē, ir divi varianti, kā ar viņu kontaktēties. Pirmais – likt viņu mierā. Otrais –uzdot jautājumus! Piemēram, painteresēties par ko viņš domā. Pajautāt, kāpēc viņš domā tieši par to. Pēc tam pajautāt viņam – par ko domā tu. Bet pēc tam brīnīties, kāpēc viņš atbild tādā tonī. Ir vēl arī citi jautājumi, kas interesē sievietes, bet daļa vīriešu nezina, ko atbildēt vai mulst par šādiem jautājumiem.

“Vai tu mani mīli?”

Parasti meitenes, sievietes uzdot šādu jautājumu, ja zina, ka saņems apstiprinošu atbildi. Ja jau tu zini visu, tad kāpēc lieku reizi jautā? Un, ja nu es tevi nemīlu, tad tu būsi pirmā, kam es to pateikšu – tā spriež vīrieši.

“Cik stipri tu mani mīli?”

Pēc vīriešu loģikas mīlestību nevar izmērīt spēka vienībās. Interesanti, kādās svara mērvienībās, lai viņi to mēra? Es tevi tiešām mīlu, tad kāpēc šo mīlestību vajag mērīt? Vai tad tiešām nevar mīlēt, neuzdodot tik dumjus jautājumus?

“Par ko tu mani mīli?”

Viņi nesaprot, kā var mīlēt par kaut ko. Ja jau mīl, tad jau par visu kopā. Nevar taču pateikt: ”Es mīlu tavas acis, lūpas, matus vai kājas”, ir taču arī pārējais. Citreiz rodas nojausma, ka atbildot uz šiem jautājumiem, vajag no sākuma uzskaitīt visas ķermeņa daļas, lai varētu atbildēt uz šo jautājumu. Bet pēc tam ņemt un visu uzskaitīt, bet uz to paies visa diena.

“Vai tev ar mani ir labi?”

Kaut vai pakariet, bet vīrieši šo jautājumu nesaprot. Ja jau viņš ir blakus, tad jau nu noteikti ir labi. Ja nebūtu labi, sen jau būtu aizgājis. Vai arī tev ir vajadzīgs paskaidrojums? Atvaino, mīļā, tagad ir labi, bet tu neatslābinies, drīz paliks slikti un es aiziešu. Viņus, vienkārši tāds jautājums izsit no sliedēm arī tuvības laikā.

“Par ko es tagad domāju?”

Vai tad es esmu telepāts. Nu, no kurienes es varu zināt, par ko viņa tagad domā? Sāc jau pārdomāt visus iespējamos jautājumus, bet viņa klusējot māj ar galvu un smaida. Bet ja mēģināt sarunu ievirzīt uz citu pusi, tad no jauna sāk piekasīties ar savu jautājumu: ”Uzmini, par ko es tagad domāju?”

“Vai es esmu ļoti resna?”

Vīriešiem uzreiz rodas doma: ” Uzreiz pateikt, vai noklusēt?” Vienalga, kāda būs atbilde viņa tāpat kritīs panikā un pateiks, ka es uzskatu viņu par resnu. Bet ja sākšu pārliecināt, ka figūra viņai ir ļoti laba un man patīk, viņa tik un tā pateiks, ka tikai izliekos. Palieliniet pārliecību par sevi, dāmas.

“Vai man piestāv šī kleita, blūzīte, bikses….?”

Bieži mūsu viedokļi nesakrīt, tāpēc vīrieši pirms atbildēšanas pajautā, ko mēs pašas domājam. Citādi iepirkšanās no šausmām pārvērtīsies par elli. Ja pateiksi ko domā, sieviete var arī apvainoties un nerunāt visu dienu.

“Vai tu esi mājās?’’

Jā, ir dažām meitenēm, tāds jocīgs ieradums, kad zvana uz mājas telefonu, pajautāt, vai tu esi mājās? Un pēc tam pašas arī atbild, jā dzirdu, ka esi mājās. Kāpēc, tad prasi? Citreiz var arī nenoticēt un atbraukt pārliecināties.

“Vai tu neko neievēroji?”

Šo jautājumu vīrieši neieredz visvairāk. Citreiz ir tā, ka sievietes kaut kādu mazu sīkumu nopērk un tad jautā, vai tu neko neievēroji, manās pārmaiņas. Piemēram, kaut vai acu ēnas.

Citreiz ir tā, ka jau iepriekš pasaka, ka es labi izskatos, tad rodas jautājums, vai tad es vakar slikti izskatījos, jo man nekā jauna nav.

Taisnību, mēs arī pašas zinām. Bet no saviem vīriešiem tomēr gribam dzirdēt, ka mēs esam slaidas, mīlošas un šajā kleitā mēs viņiem ļoti patīkam. Bet, ne jau viņi visi to nojauš un saprot, ko mēs no viņiem gribam. Tāpēc, laikam nav vērts viņus izjautāt, likt viņiem mocīties ar domu, kas ir mainījies un ko pateikt. Kaut vai šo: ” Es zinu, ka tu mani mīli. Un ļoti gribu, lai tu par to man teiktu biežāk. Piemēram, tagad.”

Valentīndiena

Valentīndiena ir vieni no gada jaunākajiem svētkiem tiem, kas tikko iepazinušies. Kautrīgajiem un vientuļajiem turpretim tās var būt īstas mokas, jo nav neviens, kam atzīties mīlestībā vai arī tāds ir, bet pietrūkst uzdrīkstēšanās. Lai saņemtos atliek atcerēties, ka slikākais, ko otrs cilvēks var izdarīt ir noraidīt jūsu jūtas. Tas nemainīs to, kā jūs jūtaties un iespējams, ka arī puisis vai meitene atzīsies, ka pret jums jūt to pašu, taču iepriekš kautrējās to pateikt. Ir vērts mēģināt.

Valentīndienas vēsture

Par pirmās Valentīndienas vēstules autoru tiek uzskatīts Orleānas hercogs Čārlzs (1415 g.), kurš tajā laika atradās ieslodzījumā Londonas Tauerā. Viņš bija ieslodzīts vientuļā kamera un nekādu izklaides iespēju viņam nebija, tāpēc, lai kaut kā īsinātu laiku viņš nolēma rakstīt mīlestības vēstules savai sievai.

Tomēr tikai astoņpadsmitajā gadsimtā Valentīndienas mīlestības vēstuļu sūtīšana kļuva par ļoti populāru nodarbību. Mūsdienas kā visiem ir zināms „Valentīni” ir sirds veida apsveikumu kartiņas ar paša labākā novēlējumiem, atzīšanos mīlestībā, rokas un sirds piedāvājumiem vai arī vienkārši ar mīļiem jociņiem, kurus neparaksta un saņēmējam pašam jāuzmin no kā apsveikums ir saņemts. Saviem mīļajiem var dāvināt arī rozes, jo tiek uzskatīts, ka rozes simbolizē mīlestību, kā arī dažāda veida sirds konfektes un citus sirds veida priekšmetus, lietiņas nu un, protams, Valentīna dienas simbolu – mmazu eņģelīti Kupidonu. Kāpēc tieši Kupidons tiek uzskatīts par Valentīndienas simbolu? Atbildi uz šo jautājumu vajag meklēt senajos laikos, tāpēc, ka no senajiem laikiem tiek uzskatīts, ka Kupidons ir Venēras dēls, bet Venēra kā zināms ir mīlestības dieviete. Kupidons ir mazs, draisks eņģelītis ar loku un bultām, un ja ticam burvīgajam mīlestības stāstam, viņš ar vienu burvju bultas trāpījumu var piespiest cilvēku iemīlēties.

Bet tagad mazliet par pašu Valentīnu, kāpēc tieši Valentīns un ko viņš izdarīja, ka cilvēki līdz šim brīdim atceras viņa vārdu? Diemžēl, par pašu Valentīnu mūsdienās ir maz zināms. Runā, ka viņš dzīvoja mūsu ēras trešajā gadsimtā, senajā Romā. Pēc vieniem nostāstiem viņš bija parasts kristiešu mācītājs, bet pēc citiem nostāstiem viņš pat ir celts bīskapa godā. Runā arī, ka viņš bija jauns, skaists, labsirdīgs un atsaucīgs. Ir zināms, ka viņš aizrāvās ar dabas zinātnēm un medicīnu.

Dzīvoja Valentīns tajā pašā laikā, kad Romā valdīja imperators Klaudijs II, kurš ļoti cienīja Romas leģionārus, bet pavisam necienīja kristiešus. Kaujas gara saglabāšanai viņš izdeva pavēli, līdz ar kuru aizliedza leģionāriem precēties, jo uzskatīja, ka precējies leģionārs ļoti daudz laika pavada ar savu ģimeni un viņa domas nekalpo impērijas labā.

Bet Valentīns nenobijās imperatora aizlieguma un viņš slepeni laulāja mīlniekus leģionārus. Pie tam, tā kā viņš bija ļoti labsirdīgs cilvēks, viņš vel tajā paša laikā centās samierināt sastrīdējušos pārus, rakstīja mīlestības vēstules cilvēkiem, kuri paši to nevarēja uzrakstīt un dāvināja ziedus cilvēkiem, kurus laulāja.

Diemžēl Valentīna darbu neizdevās paturēt noslēpumā un 269. gada beigās Valentīnu apcietināja un ātri vien parakstīja pavēli par nāvessodu.

Leģenda stāsta, ka viņa pēdējās dzīves dienas bija ļoti romantiskas, pēc vienam avotiem viņā iemīlējās akla cietumnieka meita, bet tā kā Valentīns bija mācītājs, viņš bija devis celibāta zvērestu un nevarēja atbildēt meitenes jūtām, bet nakti pirms nāvessoda (13 februārī) viņš tomēr aizrakstīja viņai mīlestības vēstuli. Pēc citiem avotiem Valentīns pats iemīlējās skaistā meitenē un tā kā viņš aizrāvās ar medicīnu, viņš nāvessodu gaidot izārstēja meiteni no akluma.

Bet kā bija patiesībā, diemžēl, mēs jau neuzzināsim, taču neapšaubāmi ir tas, ka jauns kristiešu mācītājs tiešām gāja boja mīlestības dēļ. Un mīlestības, viņa neilgajā dzīvē bija pārsteidzoši daudz – mīlestība pret Dievu, mīlestība pret skaisto meiteni, mīlestība pret cilvēkiem, kuriem viņš palīdzēja kā mācītājs, ārsts un kā vienkārši brīnišķīgs cilvēks ar lielu, labsirdīgu dvēseli.

Nav pārsteigums, ka par Valentīnu neaizmirst un izvēlējās viņu par simbolu visu mīlētāju dienai. Kā kristīgais moceklis, kurš cieta par savu ticību Valentīns bija iecelts svēto kārta. Rietumu Eiropā Valentīndienu svin kopš XIII gadsimta, ASV kopš 1777. gada. Tagad arī mums Latvijā šie svētki ar katru gadu kļūst ar vien populārāki un tāpēc vismaz vienu dienu gadā rakstīsim un sūtīsim viens otram mīlestības vēstulītes ar pašsacerētiem dzejolīšiem, būsim priecīgi un laimīgi kopā, aizmirstot par ikdienas rūpēm un nepatikšanām, skūpstīsimies un vienkārši būsim laimīgi un kas zina, varbūt jums izdodas šo dienu pagarināt par nedēļu, mēnesi, gadu un visu dzīvi. Mīlēsim viens otru un vienkārši būsim laimīgi.